Tad, apbruņojies ar sava izdevēja ieteikumu vēstulēm, es devos uz Džērsiju - mazu, skaistu un neatkarīgu salu, pāris stundu pēc ierašanās biju sameklējis Les Augres muižu, bet četrdesmit astoņu stundu laikā jau biju saņēmis atļauju rīkoties. Tomēr es nemetos šajā afērā ar slimīgu entuziasmu un bez citu padoma. Vērsos pie itin visiem pazīstamajiem cilvēkiem tajā ļoti nosacīti bioloģiskajā zoodārzu vidē, kuri, cik man zināms, atbalstīja domu par dzīvnieku pavairošanu nebrīvē. Pirmais bija Džeimss Fišers - ievērojams ornitologs un dedzīgs zoo­logs. Viņa palīdzība izpaudās tā, ka viņš mani nosauca par ju­kušu.

-    Jūs esat jucis, mīļo zēn, - viņš teica, blenzdams uz mani no sava tēraudpelēko matu ērkuļa apakšas un atgādinādams ārkārtīgi norūpējušos Vecās Anglijas aitu suni, - pilnīgi jucis. Es jūs nopietni brīdinu neielaisties ar Normandijas salām.

Viņš izšķērdīgi uzcienājās ar manu džinu.

-    Bet kāpēc, Džeims? - es vaicāju.

-   Tas ir pārāk tālu. Pasaules otrā malā, - Fišers paskaidroja, noraidoši mādams ar roku. - Kurš, pie joda, dosies uz kaut kādu sasodīti nomaļu vietu Normandijas salu grupā, lai aplū­kotu jūsu iestādījumu? Šī ideja ir vājprātīga! Tik tālu es ne­brauktu pat jūsu džina dēļ. Šim argumentam vajadzētu jūs pār­liecināt par tāda projekta muļķīgumu. Jūs skatāties tieši acīs iznīcībai. Tikpat labi jūs varētu apmesties Lieldienu salā!