Tas izklausījās skarbi, tomēr nepārliecinoši.
Es aizbraucu apciemot Žanu Delakūru uz Klēru*, kur atradās viņa slavenā putnu kolekcija. Žans bija apbrīnojams putnkopis un ornitologs, ļoti daudz ceļojis, vācis putnus, aprakstījis jaunas sugas un sarakstījis pamatīgus izglītojošus sējumus par ornitoloģiju attālos pasaules nostūros. Abu pasaules karu gaitā vācieši viņa neaptverami vērtīgo putnu kolekciju izpostīja. Kad beidzās karš, Žans nevis meta mieru, kā rīkotos lielākā daļa cilvēku, bet gan sāka no atlikušajām druskām Klērā veidot kolekciju jau trešo reizi.
Mēs pastaigājāmies pa brīnišķīgajām ārēm, apbrīnodami putnus un zīdītājus, un Žans man sniedza daudz vērtīgu padomu par iecerēto plānu; padomi no tik pieredzējuša cilvēka bija ļoti vērtīgi. Drīz vien nonācām pie plaša, samtaina zāliena, kur ezera krastā bija uzklāts tējas galds. Mēs sēdējām un klausījāmies gibonus laimīgi dziedam uz salas ezera vidū un vērojām rožainu flamingu barus kā ciklamenu pumpurus svinīgi soļojam pa zaļajām pļavām kopā ar fazāniem, vizošajām džungļu vistām un pāviem, kas nevērīgi vilka pa zemi savas dārgakmeņiem rotātās astes. Tad es nolēmu uzzināt Francijas dižākā ornitologa viedokli par sugu saglābšanu.
- Sakiet, Žan, - es teicu, - jūs tagad esat nodarbojies ar sugu saglābšanu jau vairāk nekā 60 gadu…