-    Jā, - viņš piekrita. Žans bija masīvs vīrs ar pamatīgu galvu - kā Vinstonam Čērčilam un ar tādu akcentu, par ko viņu ap­skaustu pats Moriss Ševaljē.

-    Tātad, - es turpināju, - kāds ir jūsu viedoklis? Vai domā­jat, ka ir kāda cerība?

Viņš brīdi domāja, atbalstījis zodu pret rokām, kas turēja pastaigu spieķa rokturi.

—       Jā, - viņš beidzot teica, - cerība ir.

Mani iepriecināja, ka tāda izcila speciālista viedoklis nebija pesimistisks.

—       Ja mēs atgriezīsimies pie kanibālisma, - Žans piebilda.

Pēc tam es aizbraucu apciemot seru Pīteru Skotu, kurš, kā

vienmēr, bija entuziasma pilns un izpalīdzīgs. Pīters bija gan­drīz vienīgais no sugu saglabātāju augstākās elites, kurš ticēja pavairošanai nebrīvē, un šī ticība bija viens no iemesliem, lai nodibinātu savu nu jau pasaules slavu ieguvušo Meža un pār- mitro zemju putnu trestu. Viņam pret maniem plāniem bija ārkārtīgi labvēlīga un lietišķa attieksme. Viņš arī sniedza man daudz vērtīgu padomu, izceldams slēptās problēmas, ar kurām pats bija saskāries. Runādams viņš aizrautīgi beidza gleznot lielu gleznu, kas attēloja saullēktu virs purva un zosu kāsi laiža­mies lejup. Otai slīdot pa audeklu un viegli tam pieskaroties, šķietami nevērīgais triepums brīnumainā kārtā pārvērtās ai­navā. Vērodams es atcerējos stāstu, ko man bija stāstījusi drau­dzene - māksliniece, darba un sacīkšu zirgu gleznotāja.