Viņa bija devusies pie Pītera pēc padoma savas pirmās izstādes sa­karā, un viņš to pieklājīgi uzņēmis savā darbnīcā, tērpies daudzkrāsainos zīda rītasvārkos. Runādams Pīters turpinājis gleznot pīļu baru laižamies lejup uz purvu saulrieta blāzmā. Viņš tobrīd devis tai kādu precīzu, lielisku padomu, kad iezva­nījies telefons.

-    Sasodīts, - Pīters noteicis, domīgi blenzdams uz audeklu. Tad viņa vaigs noskaidrojies.

-     Klau, - viņš teicis manai draudzenei, - jūs esat māksli­niece. Vai jūs neiekrāsotu šos pīļu knābjus dzeltenus, kamēr es runāšu pa telefonu?

Par laimi, Pīters nepieprasīja, lai arī es demonstrētu māksli­nieka spējas kā atlīdzību par sniegtajiem padomiem.

Nudien nedomāju, ka mans projekts, tā sakot, gūtu Māj­saimnieču institūta atbalstu*, ja nebūtu to aprakstījis seram Džuliānam Hakslijam, šim biologu aprindu augstākajam eta­lonam, un saņēmis viņa sankciju. Sers Džuliāns līdz šim vien­mēr bijis laipns un izpalīdzīgs, taču ideja bija tik grandioza, ka es baidījos no viņa noraidošās attieksmes. Šo uztraukumu es būtu varējis sev aiztaupīt, jo viņš to uztvēra ar aizrautīgu entu­ziasmu, kādu izrādīja ikvienai jaunai idejai - vienalga, sīkai vai lielai. Es nomierinājos, un mēs kopā iebaudījām lielisku tēju, apspriezdami visdažādākās tēmas