- no Čīles araukāriju me­žiem līdz Patagonijas alās sastopamo milzu sliņķu ādai, no narvaļu barošanās īpatnībām līdz Gviānā noķerto ķirzaku jocī­gajiem zobiem, kuru pielāgošanās ļāva radījumiem pavisam viegli saķert, sašķaidīt un sakošļāt vismilzīgākos gliemežus. Es tiku nosūtījis seram Džuliānam fotogrāfijas, kurās viss šis pro­cess attēlots, un tās viņu apbūra.

-    Ja runājam par fotografēšanu, Darel, - viņš ierunājās, kad tēja bija padzerta, - vai esat redzējis filmu, ko jaunais Atenboro Āfrikā uzņēma par to lauveni… Elsu, vai ne? Viņu uzaudzēja kāda sieviete - Ādamsone.

-    Nē, ser, - es teicu, - diemžēl esmu palaidis garām.

Sers Džuliāns pameta skatienu pulkstenī.

-    Šopēcpusdien to rādīs vēlreiz, - viņš teica, - varēsim no­skatīties kopā, labi?

Tā nu lieliskākais no Anglijas dzīvajiem biologiem un es ap­sēdāmies atzveltnes krēslos pie televizora, un Hakslijs to ie­slēdza. Mēs klusēdami vērojām, kā Džoja Ādamsone dzenas pakaļ Elsai, kā Elsa dzenas pakaļ Džojai Ādamsonei, kā Džoja Ādamsone guļ virsū Elsai, kā Elsa guļ virsū Džojai Ādamsonei, redzējām Elsu gultā kopā ar Džoju Ādamsoni, Džoju Ādam- soni gultā kopā ar Elsu, un tādā garā bez sava gala. Beidzot filma bija galā, Hakslijs paliecās uz priekšu un izslēdza televi­zoru. Viņš bridi prātoja. Es klusēju.