Tuvāk palūkojot, atklājās, ka Džons izdarījis nepiedodamu kļūdu. Viņš bija mēģinājis viens pats iztīrīt Pita­gora būri. Milzīgā čūska bija apvijusies ap viņu un sažņaugusi to kā trako kreklā, tā ka Džons nespēja pakustēties. Džona galva, par laimi, bija brīva, bet Pitagors šņāca kā milzu tēj­kanna.

Nebija īstais laiks mētāties ar savstarpējiem apvainojumiem. Es satvēru rāpuļa asti un sāku viņu tīt nost no Džona. Pro­blēmu radīja tas, ka pitons, tikko notīts no Džona, nekavējoties sāka vīties man apkārt. Drīz vien mēs bijām nesaraujami satīti kā Siāmas dvīņi un abi sākām saukt pēc palīdzības. Darba laiks bija beidzies, un es bažījos, ka visi darbinieki jau aizgājuši mājās. Doma, ka būs jāpavada te visu nakti, līdz kāds mūs at­radīs, nebija pievilcīga. Par laimi, kāds no zīdītāju kopējiem sadzirdēja mūsu kakofoniskās klaigas, un ar viņa palīdzību Pitagors tika no jauna iesprostots savā mājokli. Kā jau var iedo­māties, es pret Džonu izturējos ārkārtīgi rezervēti. Atrašanās kopā ar kādu pitona skavās tomēr bija iedibinājusi garīgas saites, un tagad Džons ir mans personīgais asistents.

Lielākoties mēs šādus gadījumus neuzskatījām par traucē­jošiem un neuzskatām ari tagad, jo tie ir mūsu dzīves un darba neatņemama sastāvdaļa.