Ja vēlējāmies, lai trests darbotos sekmīgi, vajadzēja paveikt vairākus ārkārtīgi svarīgus uzdevumus. Mums bija nepieciešami biedri - jebkuras organizācijas dzīvības sula -, un to iegūšana bija lēns process. Mūsu gadījumā šis process, par laimi, izrādījās ātrāks, jo kopš savas rakstniecības sākuma es biju saglabājis ikvienu saņemto pateicības vēstuli. Tagad mēs sazinājāmies ar šiem jaukajiem cilvēkiem, un es ļoti priecājos atzīmēt, ka daudzi no viņiem piekrita kļūt par tresta dibinātājiem. (Kopš tā laika biedru skaits turpināja augt, un šīs grāmatas rakstīšanas brīdi tas sasniedzis jau divdesmit tūkstošus biedru visā pasaulē.)
Viens no pirmajiem uzdevumiem, trestam sākot darboties, bija drūms. Liels skaits dzīvnieku mūsu kolekcijā savvaļas apstākļos nebija apdraudēti - tos es biju savācis, kad vēl strādāju citu zoodārzu uzdevumā, vai ari tie mums bija nodoti "mantojumā". Tie aizņēma vērtīgo vietu, un to turēšana bija dārga, bet gan platību, gan naudu varēja izmantot labāk. Tāpēc bija ļoti svarīgi izņemt šos parastos dzīvniekus no kolekcijas un atrast tiem citus mājokļus. Šķiršanās no dzīvniekiem, no kuriem daudzus biju pats uzaudzējis un uzskatīju par ilggadējiem draugiem, bija nepatīkams, tomēr nepieciešams pienākums, ja vēlējos, lai trests veiktu tos uzdevumus, kuru dēļ ticis nodibināts. Papildu grūtības radīja tas, ka bija ļoti maz labu zoodārzu, kuriem es vēlētos atdot savus dzīvniekus. Britu salās tos ar lielām grūtībām varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, turklāt pirkstu nekādā ziņā nepietrūktu.