Tā nu mēs ar Džeremiju Malinsonu tajā rītā devāmies apgaitā pa zoodārza teritoriju un apņēmāmies būt nežēlīgi, izvēloties dzīvniekus, no kuriem jātiek vaļā. Džeremijs ir mūsu zoodārza direktors - viņš "uz laiku" pievienojās mūsu kolektīvam tikai dažas nedēļas pēc zoodārza dibināšanas, bet nu šis "uz laiku" ir ieildzis jau 30 gadu. Būdams apveltīts ar Velingto- nas hercoga degunu, gundegu dzelteniem matiem un gaišzilām acīm, Džeremijs bija pieķēries mūsu dzīvniekiem tik sirsnīgi, it kā pats personīgi būtu katram no tiem dāvājis dzīvību. Viņa paradums saukt savus sieviešu un vīriešu kārtas paziņas par "lieliskiem eksemplāriem" kalpoja par pierādījumu, ka darbs tiecas ielauzties ari viņa privātajā dzīvē.
Vispirms mēs apstājāmies pie tapiru aploka. Šie Dienvidamerikas dzīvnieki ir augumā apmēram tik lieli kā Šetlendas poniji un mazliet atgādina aizvēsturiska zirga un maza ziloņa bez snuķa krustojumu. Viņus sauca par Klaudiju un Klodeti, bet viņu mazuli - par Neronu. Viņi nāca pāri aplokam mums pretī, sveicinādami ar smalkiem falseta spiedzieniem. Šī skaņa izklausījās smieklīgi neatbilstoša tuklajiem, šokolādes brūnajiem radījumiem. Kasīdams Klaudijam aiz auss, es atcerējos, kā atradu viņu - labsirdīgu, bet nomāktu tupam dzīvnieku tirgotāja skatlogā Buenosairesā.