Ar manām spāņu valodas zināša­nām šādā situācijā nepietika, tādēļ es tirgošanās nolūkos nodrošinājos ar Bebitas Fereiras - gandrīz visskaistākās man zi­nāmās sievietes - palīdzību. Viņa iepeldēja netīrajā veikalā un pāris sekunžu laikā ar savu šarmu un zivju tirgotājas cienīgo apsviedību bija tiktāl apbūrusi veikala īpašnieku, ka es ieguvu Klaudiju par puscenu.

Pēc tam Bebita uzvilka garos, baltos cimdus, kurus tirgošanās sākumā bija novilkusi, lai varētu labāk žestikulēt, un karaliskā gaitā izgāja no veikala. Es pazemīgi sekoju, vezdams Klaudiju saitē. Viņa apturēja taksometru, bet šoferis, atklājis Bebitas no­domu iesēdināt mašīnā Klaudiju, sastinga šausmās.

-     Senjora, bichos taksometrā nav atļauts pārvadāt, - viņš aizrādīja.

Bicho Dienvidamerikā ir noderīgs vārds, ar ko apzīmē jeb­kuru savvaļas dzīvnieku.

Bebita uzmeta viņam skatienu, ar kādu, domājams, kara­liene Viktorija vērsās pie savas tautas, kad nejutās labā omā.

-    Tas nav bicho, - viņa teica, - tas ir tapirs.

-     Tas ir gan bicho, - taksometra šoferis tiepīgi apgalvoja, - mežonīgs un nikns bicho.

-    Tas nav ne mežonīgs, ne nikns, nedz ari bicho, - Bebita pa­ziņoja. - Tomēr, ja nevēlaties nopelnīt trīsdesmit peso par viņa vešanu, mēs noteikti atradīsim citu taksometru, kas to vēlēsies.