Es pats šajā vecumā par saviem plāniem jau biju gana pārliecināts, lai darītu tos zināmus mātei, - proti, ka man piederēs pašam savs zoodārzs, turklāt augstsirdīgi piebildu, ka savā īpašumā piešķiršu viņai kotedžu. Ja mana māte būtu amerikāniete, viņa droši vien steigšus nogādātu mani pie tuvākā psihiatra; taču viņa bija samērā flegmātiskā, tāpēc vienkārši sacīja, ka tas, pēc viņas domām, bfitu jauki, un tad to visu teicami aizmirsa. Man vajadzēja viņai atgādināt, ka jau kopš divu gadu vecuma es piepildu sērkociņu kārbiņas un kabatas ar visdažādākiem sīkiem kustoņiem, kādi vien gadās ceļā, tādējādi virzību no sērkociņu kārbiņas līdz zoodārzam varēja viegli paredzēt. Tomēr jauki atzīmēt, ka savu solījumu esmu pildījis, un līdz savai nāves stundai mana māte tiešām dzīvoja manā zoodārzā - tiesa, nevis kotedžā, bet muižas ēkā.
Paskatīšanās pa mana dzīvokļa logu Les Augres Manor pirmajā stāvā ir process ar neparedzamām sekām un var sagādāt vielu pārdomām jebkuram psihiatram. Skatoties pa dzīvojamās istabas logiem, piemēram, aizmirstas pagatavot viesim džina kokteili, jo skatiens kā piekalts seko Prževaļska zirgu auļiem pa aploku, vērojot ar aizturētu elpu un cenšoties uzminēt, kurš no muskuļotajiem, rožaini brūnajiem dzīvniekiem sacensībā uzvarēs. Viesis pa to laiku var mirt no slāpēm un nesaņemt nekādu izskaidrojumu saimnieka pēkšņajam neviesmīlīgajam sastingumam.