Ēdamistabā notiek kaut kas vēl ļaunāks. Cepetis paliek pus- sagriezts, jo pusdienotāja skatiens izmaldījies pa logu un apstājies pie vainagdzērvju kāzu dejas. Mētādamas izstīdzējušās kājas anatomiski visneiespējamākajos leņķos, dzērves griež piruetes kā nosmulējušies, caurkrituši baletdejotāji, palecas augstu gaisā, par mīlas apliecinājumu izveicīgi žonglē ar žagariņiem un skaļi, tarkšķoši taurē.
Pieticība liedz atstāstīt, kas redzams pa guļamistabas logu, kad servali vairošanās sezonas karstumā gluži vai izraud sirdi no krūtīm, mīlā un kaislē skaļi spiegdami. Tomēr pats ļaunākais notiek, ja virtuvē gadās atraut skatienu no pavarda un palūkoties apkārt. Acu priekšā parādās pilns būris ar cekulainajiem paviāniem, piķmelnos un spīdīgos kažokos ar sārteni rožainiem dibeniem — precīzā sirds formā gluži kā uz Valentīna dienas pastkartēm, un visi nododas tādai orģijai, kādu pat visavangardiskākais romietis būtu uzskatījis par pārlieku kliedzošu un gandrīz pilnīgi nepieklājīgu. Šīs izrādes detalizētai vērošanai var būt graujošas sekas - piedegušas astoņām viesos ielūgtām personām domātas pusdienas. Reiz ar mani tā atgadījās, un es pārliecinājos, ka pat vislabākie draugi nav sajūsmināti par vārītām olām, ja pirms tam viņu kuņģa sula kūsājusi pāri malām izsmalcinātas piecēdienu maltītes gaidās.