Notiek arī kas vēl ļaunāks. Kādu ritu es izklaidēju pulciņu sagrabējušu un drebelīgu astoņdesmit gadus vecu dabas aizsardzības entuziastu, kas cītīgi iznīcināja manus saldā heresa krājumus. Jau grasījos ierosināt, ka laiks aplūkot dzīvniekus (kamēr mani viesi vēl nav zaudējuši pēdējās saprāta paliekas), kad pavēros pa logu un šausmās ieraudzīju pāri pagalmam caur pavasara puķēm lempīgā gaitā tuvojamies mūsu lielāko, mataināko un potenciāli bīstamāko orangutanu Džailzu. Viņš izskatījās pēc milzīga, staigājoša oranži blonda paklāja pie kamīna, un viņa gāzelīgā gaita stāstīja par jūrniekiem, kas daudzus gadus pavadījuši okeāna skavās un tikpat ilgi pārtikuši no ruma. Es biju nonācis sprukās, un veselu stundu nācās cienāt manus mūžvecos paziņas ar vēl lielākām saldā heresa porcijām, tā ka tie apreiba. Visbeidzot saņēmu labās ziņas - Džailzs esot sagūstīts un nogādāts savā likumīgajā miteklī, tā ka es varēju atbrīvoties no neprātīgi ielīksmotajiem dabas draugiem. Tomēr man asinis sastinga dzīslās no domas vien, kas būtu noticis, ja es viņus (turklāt dēmona dziras varā) būtu izvedis pagalmā tajā mirklī, kad tur iegrīļojās Džailzs.
Bet kāpēc gan vajadzīgs zoodārzs, man žēlabaini tika vaicājuši radi un draugi. Kāpēc tā nav cepumu fabrika, dārzniecība, ferma vai kaut kas tikpat drošs un cienījams?