Pirmā atbilde vienmēr bija - es nekad neesmu vēlējies būt drošs un cienījams, jo nevaru iedomāties kaut ko vēl garlaicīgāku. Otrkārt, es nudien nedomāju, ka vēlēšanās būt sava zoodārza īpašniekam ir kaut kas tik neprātīgi ekscentrisks, lai liktu tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem lūkoties uz mani kā uz pilnīgi gatavu ietērpties pirmajā - un varbūt pēdējā - trako kreklā. No mana viedokļa tas bija kaut kas pilnīgi skaidrs. Mani ārkārtīgi interesēja visas dzīvās radības, kas kopā ar mani apdzīvoja šo planētu, un es vēlējos mitināties šo radību tiešā tuvumā, lai varētu tās vērot, par tām un no tām mācīties. Kā vēl vienkāršāk piepildīt šādu vēlmi, ja ne nodibinot savu zoodārzu?
Tajā sajūsmas pilnajā laikā es, protams, nespēju pat iedomāties, cik daudz naudas un smaga darba jāiegulda šādā projektā, iekams sapnis kļūs par īstenību, tāpat arī neko nezināju par zoodārzu nozīmīgumu un to, kādiem tiem ideālā gadījumā vajadzētu būt. Savtīgumā es par zoodārzu uzskatīju lielu eksotisku dzīvnieku kolekciju, kas savākta vienuviet manam personīgajam priekam - tas arī viss. Tomēr, kļūdams vecāks un pietuvodamies savai vēlmei, es strādāju zoodārzos un vācu to vajadzībām dzīvniekus visā pasaulē. Tad arī sāku uz tiem lūkoties mazliet citādi nekā senākajā, nekritiskajā skatījumā.