Paziņojumos nebija taisnības ne tik, cik melns aiz naga. Petsijs Horans un viņa drauģeļi aprakstīja kautiņu visos sīkumos. Nav šaubu, ka Kārters Votsons bijis piedzēries. Trīs reizes viņš iegrūsts renstelē, un trīs reizes viņš kā traks nācis atpakaļ un draudējis izārdīt bāru. «Izcilais sociologs piedzēries un iespundēts aiz restēm» — Votsons izlasīja kādas avīzes pirmajā lapaspusē, kur bija ievietots arī liels viņa attēls. Citi virsraksti skanēja šādi: «Kārters Votsons tiecas pēc čempiona titula», «Kārters Votsons da­būjis, ko pelnījis», «Ievērojamais sociologs mēģina izde­molēt kafejnīcu», «Petsijs Horans nokautējis Kārteru Votsonu trijos raundos».

Izlaists pret galvojumu, Kārters Votsons otrā rītā ieradās policijas tiesā kā apsūdzētais Kārtera Votsona lietā, lai atbildētu par uzbrukumu kādam Petsijam ITora- nam un viņa piekaušanu. Bet vispirms prokurors, kuram maksāja algu par visu «tautas» aizskārēju apsūdzēšanu, pavilka Votsonu sāņus un uzsāka neoficiālu sarunu ar viņu.

—   Vai labāk nebūtu izbeigt šo lietu? — jautāja proku­rors. — Došu jums padomu, mister Votson: sniedziet mis­teram Horanam roku — un darīts! Es pateikšu tiesnesim vienu vārdu, un lietu izbeigs.

—   Bet es negribu to izbeigt, — atteica Votsons. — Jūsu pienākums ir mani apsūdzēt, nevis ierosināt, lai izlīgstu ar šo … ar šo tipu.

—  O, es jūs apsūdzēšu, neuztraucieties! — atcirta pro­kurors.

—  Jums būs jāapsūdz arī šis Petsijs Horans, — brīdi­nāja Votsons, — tāpēc ka es iesūdzēšu viņu tiesā par uz­brukšanu un piekaušanu.