— Labāk gan sniedziet viens otram roku un izbeidziet šo lietu, — atkārtoja prokurors, un šoreiz viņa balsī bija saklausāmi gandrīz vai draudi.
Abu lietu izskatīšana bija nolikta pēc nedēļas pie policijas tiesneša Vitberga.
— Tev nav nekādu izredžu, — Votsonam teica kāds viņa bērnības draugs, pilsētas vislielākās avīzes bijušais izdevējs. — Visi zina, ka tas tips tevi piekāvis. Viņam ir slikta slava, bet tas tev neko nedos. Abas lietas izbeigs. Un tikai tāpēc, ka tu esi tu. Kuru katru parastu cilvēku notiesātu.
— Es neko nesaprotu! — iesaucās apmulsušais sociologs. — Tas tips ne no šā, ne no tā uzbruka un piekāva mani. Es neiesitu nevienu pašu reizi, un es …
—- Tas nav svarīgi, — draugs pārtrauca viņu.
— Bet kas tad ir svarīgi?
— Es tev pateikšu. Tu esi sacēlies pret vietējo policiju un visu politisko mašīnu. Kas tu esi? Tu pat neesi šīs pilsētas iedzīvotājs. Tu dzīvo laukos. Te tu nevari dabūt nevienu vēlētāja balsi. Tev nav nekādas ietekmes uz vēlētājiem. Bet šis kroga īpašnieks savā rajonā var savākt ļoti daudz balsu.
— Tu gribi teikt, ka tiesnesis Vitbergs aptraipīs savas iestādes godu un lauzīs zvērestu, attaisnodams šo lopu? — jautāja Votsons.
— Gan redzēsi, — drūmi atbildēja draugs. — O, viņš nostrādās to veikli!. Viņš pasludinās ārkārtīgi likumīgu, ārkārtīgi juridisku spriedumu, kurā būs savārstīti visi mūsu enciklopēdijā atrodamie vārdi par taisnīgumu un tiesībām.