—   Paskatieties uz mani, polismeni! — protestēja sašu* tušais sociologs. — Vai tad es esmu piedzēries?

Polismenis drūmi, naidīgi paskatījās uz viņu un pameta ar galvu, lai Petsijs stāsta tālāk.

—   Sitais tips sējās man klāt. «Esmu Tims Makgrets,» šis saka, «un varu izdarīt ar tevi visu ko. Rokas augša!» Es pasmējos, bet viņš divreiz iebliež man un izgāž manu zupu. Paskaties uz manu aci. Mani tikko nenogalināja.

—   Ko jūs darīsiet, polismeni? — jautāja Votsons.

—  Vācieties prom, citādi es nudien apcietināšu jūs! Sajā brīdī Kārterā Votsonā uzliesmoja brīva pilsoņa

cēlais sašutums.

—   Es protestēju, polismeni…

Bet polismenis sagrāba Votsonu aiz rokas tik nikni, ka viņš gandrīz vai pakrita.

—   Iesim, jūs esat apcietināts!

—  Apcietiniet arī viņu! — uzstāja Votsons.

—   Nenāk ne prātā! — atteica polismenis. — Kāpēc jūs viņam uzbrukāt, kad viņš mierīgi ēda zupu?

II

Kārters Votsons bija līdz sirds dziļumiem sašutis. Ne vien tāpēc, ka viņu bija bez iemesla aizskāruši, pamatīgi piekāvuši un apcietinājuši. Visas rīta avīzes kā viena iz­nāca ar sensacionāliem paziņojumiem, ka Votsons dzē­rumā saķildojies ar pazīstamā «Vendoma» saimnieku.