—   Bet ir taču arī avīzes! — iebilda Votsons.

—  Avīzes pašreiz necīnās ar varas iestādēm. Tās tevi apstrādās tā, ka nezināsi, cik vecs esi. Tu taču redzi, ko tās jau paguvušas tev nodarīt.

—   Tātad tie zeļļi nerakstīs protokolā taisnību?

—   Viņi uzrakstīs kaut ko tik ticamu, ka publika ticēs tam. Tu jau zini, ka viņi raksta protokolus saskaņā ar instrukcijām no augšas. Viņiem pavēlēs sagrozīt un iz­pušķot patiesību, un tev klāsies plāni, kad viņi to izdarīs. Labāk tūlīt pat izbeigt šo lietu. Tu esi iekūlies ķezā.

—   Bet ir jau noteikta lietas izskatīšana.

—   Tev tikai jāpasaka viens vārds, un viņi to izbeigs. Cilvēks nevar cīnīties ar mašīnu, ja viņu pašu neatbalsta mašīna.

III

Bet Kārters Votsons bija stūrgalvīgs. Viņš saprata, ,ka mašīna sadragās viņu, bet visu mūžu viņš bija krājis sociālo pieredzi, un šis gadījums bija kaut kas jauns.

Tiesas dienas rītā prokurors vēlreiz mēģināja nokārtot lietu.

—  Ja jūs esat tā noskaņots, es gribētu uzaicināt advo­kātu, — sacīja Votsons.

—   Tas nav vajadzīgs, — atteica prokurors. — Tauta maksā man, lai es uzturētu prasību, un es to darīšu. Bet paklausieties, ko es teikšu. Jums nav nekādu izredžu. Mēs abas šīs lietas apvienosim — un tad sargieties.