Tiesnesis Vitbergs atstāja uz Votsonu labu iespaidu. Šis neliela auguma druknais jaunais cilvēks ar gludi noskūto seju tiešām izskatījās patīkams un inteliģents. Labo iespaidu vairoja vienmēr smaidošās lūpas un jautrās rieviņas tumšo acu kaktiņos. Pētīgi vērodams viņu, Votsons gandrīz vai bija pārliecināts, ka viņa vecā drauga pareģojums nepiepildīsies.
Bet drīz vien Votsons mainīja savas domas. Petsijs Horans un viņa dienderi sniedza tiesai veselu lēveni nepatiesu liecību. Votsons nebūtu spējis tam ticēt, ja nebūtu dzirdējis pats ar savām ausīm. Viņi noliedza, ka kautiņa laikā bijuši klāt pārējie četri liecinieki. Viens no lieciniekiem apgalvoja, ka atradies virtuvē un redzējis, kā Votsons bez jebkāda iemesla uzbrucis Petsijam, bet otrs, palicis bāra, redzējis, kā Votsons vēl divas reizes mēģinājis uzkrist Petsijam, kas ne pie kā nav bijis vajnīgs. Lamu vārdi, kurus liecinieki piedēvēja Votsonam, bija tik neizsakāmi riebīgi, ka viņi nodeva paši sevi. Tas nebija iespējams, ka viņš ņemtu mutē tādus vārdus! Bet, kad liecinieki aprakstīja, cik nežēlīgi viņš sitis nabaga Petsijam pa seju un kā salauzis krēslu, veltīgi mēģinādams iespert viņam, Votsonam pat nāca smiekli un tajā pašā laikā bija smagi ap sirdi. Tiesa bija farss, nekas vairāk, un, vērojot šādu zemiskumu, viņš jutās nomākts un nodomāja, cik garš ceļš cilvēcei vēl jānoiet līdz progresa virsotnēm.