Votsons nepazina sevi, un arī visniknākais ienaidnieks nepazītu viņu — par tādu trakgalvi un skandālistu viņš bija iztēlots. Bet, kā jau visos gadījumos ar juceklīgām viltus liecībām, dažās stāstu detaļās bija robi un pretrunas. Taču tiesnesis diezin kāpēc nepamanīja tās, bet Petsija advokāts veikli apgāja. Votsons nebija pagādājis sev aizstāvi un tagad priecājās, ka nebija to izdarījis.
Tomēr Votsons vēl juta zināmu uzticību pret tiesnesi Vitbergu, kad pats piegāja pie tiesas galda un sāka stāstīt, kā viss noticis.
— Godājamais tiesnesi! Es pastaigājos pa ielu un nejauši…. — Votsons iesāka, bet Vitbergs pārtrauca viņu.
— Mūs neinteresē jūsu iepriekšējā rīcība, — viņš rupji uzkliedza. — Kurš pirmais iesita?
— Godājarna-is tiesrlesi, — turpināja Votsons, — man nav liecinieku, un pārliecināties par mana stāsta patiesīgumu jūs varēsiet, tikai noklausījies to līdz galam…
Viņu atkal pārtrauca.
— Mēs te neizdodam žurnālus, — kliedza tiesnesis Vitbergs, skatīdamies uz viņu ļaunām acīm. Votsons gandrīz vai nespēja ticēt, ka tas ir tas pats cilvēks, kura seju viņš bija pētījis pirms dažām minūtēm.
— Kurš sita pirmais? — jautāja Petsija advokāts.
Prokurors iejaucās, pieprasīdams paskaidrot, kuru no
abām lietām pašreiz izskata un ar kādām tiesībām Petsija advokāts iztaujā apsūdzēto.