Advokāts atsita uzbru­kumu. Tiesnesis Vitbergs paziņoja, ka nekā nezina par divām apvienotām lietām. Tas viss prasīja paskaidroju­mus. Sākās ģenerālkauja, kas beidzās ar to, ka abi ju­risti atvainojās tiesai un viens otram. Lietas izskatīšana turpinājās, un Votsonam likās, ka viņš redz kabatas zagļu bandu, kas taisa traci ap godīgu cilvēku, kamēr citi velk viņam laukā maku. Mašīna darbojās — un tas bija viss.

—  Kāpēc jūs iegājāt šajā iestādījumā, kam ir slikta slava? — jautāja Votsonam.

—  Jau daudzus gadus es studēju ekonomiku un socio­loģiju un cenšos iepazīties .

Tālāk Votsons netika.

—   Mūs neinteresē jūsu oloģijas, — pārtrauca tiesnesis Vitbergs. — Jautājums ir skaidrs. Atbildiet uz to skaidri! Vai jūs bijāt vai nebijāt iereibis? Tā ir visa jautājuma būtība.

Kad Votsons mēģināja pastāstīt, kā Petsijs savainojis sev seju, sizdams ar galvu, viņu atklāti izsmēja un ties­nesis Vitbergs atkal pārtrauca viņu.

—  Vai apzināties, cik svēts ir zvērests, kuru jūs node­vāt, apsolīdams runāt tikai taisnību? — jautāja tiesnesis. — Jūs stāstāt mums pasaciņu. Tas ir neiedomājami, ka cilvēks tā kropļotu pats sevi, sizdams maigās un jutīgās sejas daļas pret jūsu galvu. Jūs esat prātīgs cilvēks. Tas taču ir neiedomājami, vai ne?

—  Cilvēki zaudē spēju domāt, kad ir sadusmoti, — lēn­prātīgi atteica Votsons.

Tas dziļi aizskāra tiesnesi Vitbergu, un viņš iedegās svētās dusmās.