—   Kādas jums tiesības tā runāt? — viņš kliedza. — Tā ir novirzīšanās. Tam nav nekāda sakara ar lietu. Jūs, ser, esat te, lai liecinātu par notikušo. Tiesai nav ne mazākās vēlēšanās uzklausīt jūsu viedokli, vienalga, par ko tas būtu.

—  Es tikai atbildēju uz jautājumu, jūsu godība, — pa­zemīgi iebilda Votsons.

—   Nekā tamlīdzīga! — atkal eksplodēja tiesnesis. — Un es brīdinu jūs, ser, brīdinu, ka ar tādu apvainojošu iztu­rēšanos jūs noskaņojat visus pret sevi. Un es gribu, lai jūs zinātu, ka mēs šajā nelielajā tiesas zālē protam ievē­rot likumus un pieklājību. Man kauns par jums.

Un, kamēr turpinājās abu juristu sīkumainais strīds, kas bija pārtraucis apsūdzētā liecību par notikumiem «Vendomā», Kārters Votsons bez kāda sarūgtinājuma, ziņkāri un tajā pašā laikā skumji vēroja, kā tepat acu priekšā darbojas varenā un nožēlojamā mašīna, kas va- dfja šo valsti, domāja par nesodīto un nekautrīgo kukuļ­ņemšanu, kuru tūkstošiem pilsētās piekopa šai mašīnai kalpojošie riebekļi. Te, šajā zālītē, tiesnesis, kas arī pa­devīgi kalpoja šai mašīnai, klanījās krodziniekam, kurš turēja savās rokās milzumu vēlētāju. Bezgodīgā, maziskā tiesas prāva bija tikai viens no piemēriem, kā darbojas šī kolosālā daudzsejainā mašīna katrā pilsētā un štatā, tūk­stoš veidolos mezdama ēnu pār visu zemi.