Kārteram ausīs skanēja pazīstama frāze: «Tas taču ir smieklīgi.» Pašā strīda karstumā viņš skaļi iesmējās, izpelnīdamies ar to drūmu tiesneša Vitberga skatienu. Viņš nosprieda, ka šie kauslīgie juristi ir tūkstoškārt sliktāki par bramanīgajiem tirdzniecības kuģu stūrmaņiem, kuri prot ne tikai uzbrukt, bet arī aizstāvēties. Turpretī šie sīkie nekrietneļi slēpās aiz likuma varenās muguras. Viņi paši sita, bet nevienam citam nebija atļauts sist pretī, tāpēc ka aiz viņiem bija cietuma kameras un aprobežoto polismeņu — šo algoto, profesionālo kaušļu nūjas. Votsons tomēr nejuta sarūgtinājumu. Viņš aizmirsa, cik rupja un liekulīga ir šī procedūra, jo tas viss bija vienkārši smieklīgi. Votsonu izglāba humora izjūta.
Lai kā Votsonu iebiedēja un apsauca, galu galā viņam tomēr izdevās vienkārši un precīzi aprakstīt kautiņu, un, par spīti jautājumu krustugunīm, neviens sīkums viņa liecībā netika apgāzts. Pavisam citādi bija ar Petsija un abu viņa drauģeļu kliedzošajām viltus liecībām.
Gan Petsija advokāts, gan prokurors uzturēja apsūdzību, īstenībā neko nepierādīdami. Votsons protestēja pret to, bet prokurors apklusināja Votsonu, paziņodams, ka viņš ir prokurors un zina, kas viņam darāms.
— «Petsijs Horans liecināja, ka viņa dzīvībai draudējušas briesmas un viņš bijis spiests aizstāvēties,» — skanēja tiesneša Vitberga spriedums.