— «Misters Votsons liecināja to pašu. Katrs no viņiem zvērēja, ka pirmais sitis pretinieks, katrs zvērēja, ka pretinieks uzbrucis bez jebkāda iemesla. Likums paredz, ka šaubas izskaidro par labu apsūdzētajam. Šajā gadījumā šaubas ir diezgan pa­matotas. Tāpēc šajā gadījumā šaubas tiek izskaidrotas par labu Kārteram Votsonam un līdz ar to viņš tiek at­brīvots no apcietinājuma. Tas pats attiecas uz Petsija Horana lietu. Šaubas tiek tulkotas par labu viņam — un viņš tiek atbrīvots no apcietinājuma.» Es iesaku abiem apsūdzētajiem sadoties rokās un izlīgt.

Vakara avīzē Votsons vispirms izlasīja virsrakstu «Kārters Votsons attaisnots». Otrā avīzē bija rakstīts: «Kārters Votsons izbēg no soda naudas.» Bet vislabākā bija informācija, kas sākās šādi: «Kārters Votsons ir lāga zēns.» Tajā bija teikts, ka tiesnesis Vitbergs ierosinājis abiem kaušļiem sadoties rokās, ko viņi arī nekavējoties izdarījuši. Tālāk bija lasāms:

««Iedzersim uz to vienu glāzīti,» teica Petsijs Horans.

«Lai notiek!» sacīja Kārters Votsons.

Un viņi roku rokā devās uz tuvāko bāru.»

IV

Šis piedzīvojums neatstāja Votsona dvēselē nekādu rūgtumu. Tā bija vēl viena jauna «sociālā pieredze», un rezultātā Votsons uzrakstīja vēl vienu grāmatu, kuras no­saukums bija «Policijas tiesas procedūra: eksperimentāla analīze».

Pēc gada, kādā vasaras rītā aizjājis uz savu rančo, Votsons nokāpa no zirga un kājām devās pa nelielu aizu, lai apskatītu pagājušajā ziemā iestādītās kalnu papardes.