Iznācis no aizas, viņš nokļuva puķēm rotātā pļavā, bur­vīgā savrupā nostūrī, kuru no pārējās pasaules šķīra zemi pakalni un koku skupsnas. Un te viņš ieraudzīja cilvēku, kas acīmredzot bija atnācis pastaigāties no vasaras vies­nīcas mazajā pilsētiņā kādu jūdzi no šejienes. Viņi sati­kās aci pret aci un pazina viens otru. Šis cilvēks bija ties­nesis Vitbergs. Turklāt tā bija nepārprotama ielaušanās svešā teritorijā, tāpēc ka Votsons bija izlicis uz sava īpa­šuma robežām zīmes, kaut gan nepiešķīra tām nekādu svaru.

Tiesnesis sniedza roku, bet Votsons izlikās neredzam.

— Politika ir netīra lieta, vai ne, tiesnesi? — viņš sa­cīja. — Es redzu gan jūsu roku, bet es negribu to spiest. Avīze rakstīja, ka es pēc tiesas esot sniedzis roku Petsi­jam Horanam. Jūs zināt, ka tas nav taisnība, bet atļaujiet pateikt, ka es tūkstošreiz labprātāk sniegtu roku viņam un viņa nekrietnajiem līdzskrējējiem nekā jums.

Tiesnesis Vitbergs bija ārkārtīgi uztraukts, un, kamēr viņš krekšķinādams un stomīdamies mēģināja bilst kādu vārdu, Votsonu, kurš skatījās uz viņu, pēkšņi apskaidroja kāda doma, un viņš nolēma izstrādāt asprātīgu un ļaunu joku.

—   Es nedomāju, ka cilvēks ar tādām zināšanām un pie­redzi kā jums var būt tik ļauns, — teica tiesnesis.