— Ļauns? — iebilda Votsons. — Nu, nē. Tas nav manā dabā. Un, lai jūs pārliecinātos par to, es parādīšu kaut ko interesantu, kaut ko tādu, ko jūs nekad nebūsiet redzējis. — Votsons pacēla no zemes akmeni, kas bija dūres lielumā. — Vai redzat to? Skatieties uz mani!
To teikdams, Votsons spēcīgi iesita ar akmeni sev pa vaigu. Viņš pāršķēla miesu līdz kaulam, un izšļācās asinis.
— Akmens bija pārāk ass, — viņš paskaidroja pārsteigtajam policijas tiesnesim, kas nosprieda, ka Votsons zaudējis prātu. — Vajadzēja tikai mazlietiņ ieskrambāt. Tādās lietās galvenais ir ticamība.
Kārters Votsons sameklēja gludāku akmeni un ar to vairākas reizes vieglāk iesita sev pa vaigu.
— Aha, — viņš nodudināja, — pēc pāris stundām vaigs būs skaistā zaļganmelnā krāsā. Tas būs pārliecinoši.
— Jūs esat jucis! — trīcošā balsī sacīja tiesnesis Vitbergs.
— Nerunājiet rupjības! — teica Votsons. — Vai jūs redzat manu nobrāzto un asiņojošo seju? Jūs to izdarījāt ar labo roku. Jūs man iesitāt divas reizes. Tas ir zvērīgs neizprovocēts uzbrukums. Manai dzīvībai draud briesmas. Man ir jāaizstāvas…
Tiesnesis Vitbergs bailēs atkāpās, redzot sev pie paša deguna Votsona dūres.
— Pamēģiniet tikai desist man, un es likšu apcietināt jūs, — draudēja tiesnesis.
— To pašu es teicu Petsijam, — atbildēja Votsons. — Un vai zināt, ko viņš izdarīja, kad es vinatn pateicu to?