Bet šajā vasaras vakarā Kārteru Votsonu māca ziņkāre. Viņš apstājās pie kāda lēta bāra. Pie tā durvīm bija izkārtne «Vendotns». Sai dzertuvei bija divas ieejas. Viena acīmredzot veda tieši uz bāru. To Kārters nepētīja. Aiz otrām durvīm stiepās šaurs gaitenis. Pa to viņš nonāca milzīgā pilnīgi tukšā istabā ar galdiņiem un krēsliem. Tālāk viņš blāvajā gaismā pamanīja klavieres. Domās nosolījies te kādreiz vēl iegriezties un papētīt cilvēkus, kuri sēž un dzer pie šiem galdiņiem, viņš turpināja apstaigu.
No istabas neliels gaitenis veda uz virtuvīti, kur pie galda vienatnē vakariņoja Petsijs Horans, «Vendoma» īpašnieks, steigdams paēst pirms vakara apmeklētāju pieplūduma. Petsijs Horans bija dusmīgs uz visu pasauli. Šorīt viņš bija izkāpis no gultas ar kreiso kāju, un visu dienu viņam nekas nebija veicies. Bufetnieki zināja, ka saimnieks nav labā garastāvoklī. Bet Kārters Votsons to nezināja. Kad viņš iegāja virtuvē, Petsija Horana drūmais skatiens pievērsās žurnālam, ko Kārters turēja padusē. Petsijs nepazina Kārteru Votsonu un arī nezināja, ka tas, ko viņš tur padusē, ir žurnāls. Aizkaitināts būdams, viņš nosprieda, ka svešais ir viens no tiem, kuri sabojā un izķēmo viņa bāra sienas, sprauzdami un līmēdami pie tām sludinājumus. Žurnāla krāsaino vāku viņš noturēja par sludinājumu. Ar to arī viss sākās. Ar nazi un dakšiņu rokā Petsijs pieskrēja klāt Kārteram Votsonam.