— Nē.
— Luk, kol
Tajā pašā mirklī Votsona labā dūre trāpīja pa tiesneša Vitberga degunu, un godājamais jurists nogāzās augšpēdu zālē.
— Celieties augšā! — pavēlēja Votsons. — Celieties augšā, ja esat kārtīgs cilvēks. Tā man teica Petsijs, jūs to jau zināt.
Tiesnesis Vitbergs negribēja celties augšā, bet Votsons saņēma viņu aiz apkakles un uzrāva kājās tikai tādēļ, lai pataisītu viņam zilu aci un tad atkal apgāztu viņu augšpēdu. Tad sākās spīdzināšana pēc indiāņu parauga. Tiesnesi Vitbergu piekāva pēc visiem likumiem. Viņam sita pa vaigiem, pa ausīm, viņu vilka ar seju pa zemi. Un visu laiku Votsons rādīja, kā to darījis Petsijs Horans. Reizi pa reizei atjautīgais sociologs iesita tā, lai rastos īsts asinsizplūdums. Vienu reizi, uzslējis nabaga tiesnesi stāvus, viņš tīšuprāt sasita sev degunu pret šī džentlmeņa galvu. No deguna sāka tecēt asinis.
— Redziet nu! — iesaucās Votsons, paiedams nost un veikli iztriepdams asinis pa visu krūtežu. — Jūs to izdarījāt. Jūs iegāzāt man ar dūri. Tas ir šausmīgi. Esmu tikko dzīvs. Man atkal ir jāaizstāvas.
Un tiesnesis Vitbergs atkal dabūja ar dūri pa seju un nokrita zālē.
— Es likšu apcietināt jūs, — viņš sacīja šņukstēdams.
— To pašu teica Petsijs.