—   Zvērīgs uzbrukums … bez iemesla .,«

—  Arī to teica Petsijs.

—   Es noteikti likšu jūs apcietināt.

—  Ja vien jums izdosies aizsteigties man priekšā.

Ar šiem vārdiem Kārters Votsons nokāpa aizā, uzlēca zirgā un jāja uz pilsētu.

Pēc stundas, kad tiesnesis Vitbergs bija atklibojis līdz savai viesnīcai, ciema konstebls viņu apcietināja: Kārters Votsons bija apsūdzējis tiesnesi vardarbībā un piekau­šanā.

V

—   Godājamais tiesnesi, — otrā dienā Votsons teica ciema tiesnesim, pārtikušam fermerim, kurš pirms trīs­desmit gadiem bija beidzis lauku skolu, — tā kā šim Solam Vitbergam iešāvies prātā apsūdzēt mani piekau­šanā, es ierosinātu abas lietas izskatīt kopā. Liecības un fakti abos gadījumos ir vienādi.

Tiesnesis piekrita, un abas lietas izskatīja reizē. Vot­sons, kā apsūdzības liecinieks, runāja pirmais un izklās­tīja, kā viss noticis.

—   Es plūcu puķes, — viņš liecināja, — plūcu puķes uz paša zemes, ir nedomādams, ka varētu draudēt bries­mas. Pēkšņi starp kokiem parādījās šis cilvēks un skrēja man virsū. «Es esmu Dodo,» viņš saka, «un varu pataisīt tevi zilu un melnu. Rokas augšā!» Es pasmaidīju, bet viņš tajā mirklī — baukš! — nogāza mani zemē un izsvaidīja puķes. Viņš lamājās visneķītrākajiem vārdiem. Tas bija zvērīgs uzbrukums bez kāda iemesla. Paskatieties uz manu vaigu, uz manu degunu. Tos nevar vairs pazīt. Viņš, jādomā, bija piedzēries. Nebiju paguvis attapties no pārsteiguma, kad viņš sāka man sist. Manai dzīvībai draudēja briesmas, un es biju spiests aizstāvēties. Tas ir viss, godājamais tiesnesi, lai gan visbeidzot es gribu teikt, ka galīgi nekā nesaprotu. Kāpēc viņš nosauca sevi par Dodo? Kāpēc tik zemiski uzbruka man?