— Ārā no šejienes! — Petsijs ieaurojās. — Zinu jūsu pekstiņus!

Kārters Votsons apstulba. Sis cilvēks bija nostājies viņa priekšā kā no rotaļlietu kārbas izlēcis velniņš.

—  Tu cūkosi man sienas! — kliedza Petsijs, izgāzdams neķītru epitetu straumi.

—  Ja esmu jūs negribot apvainojis …

Tālāk apmeklētājs netika. Petsijs pārtrauca viņu.

—  Žaunas ciet un ārā no šejienes! — uzbrēca Petsijs, izteiksmīgi vicinādams nazi un dakšiņu.

Kārters Votsons acumirklī iztēlojās, kā šie galda pie­derumi ieduras viņam sānos, un, sapratis, ka muļķīgi būtu netaisīt ciet «žaunas», strauji pagriezās uz durvju pusi. Taču paklausīgi aizejošā svešinieka mugura laikam vēl vairāk sakūra dusmas Petsijā Horanā, tāpēc šis cienī­jamais džentlmenis, nosviedis nazi un dakšiņu, metās virsū Kārteram.

Petsijs svēra simt astoņdesmit mārciņu. Tikpat daudz svēra arī Votsons. Šajā ziņā abi bija vienādi. Bet Petsijs bija neapdomīgs un rupjš kroga kauslis, turpretī Vot­sons — bokseris. Tā arī bija viņa priekšrocība. No visa spēka atvēzējies, Petsijs aizsita garām. Votsonam būtu vajadzējis iegāzt un dot kājām vaļu, taču viņam bija vēl viena priekšrocība. Bokss un visas pasaules graustu un geto rajonos iegūtā pieredze bija mācījusi viņu saval­dīties.