Strauji pagriezies, Votsons nevis sita, bet pieliecies izvairījās no pretinieka dūres un pārgāja klinčā. Petsijam, kas metās uz priekšu kā vērsis, bija ieskrējiena spēks, turpretī Votsonam pagrieziena brīdī tā nebija. Iznākumā abi ar visu savu trīssimt sešdesmit mārciņu smagumu nogāzās zemē, ka nodunēja vien, pie tam Votsons atradās zem uzbrucēja. Viņš gulēja ar galvu pie lielās istabas aizmugurējās sienas. Līdz durvīm uz ielu bija simt piecdesmit pēdu, un vajadzēja kaut ko ātri izdomāt. Vispirms — izvairīties no skandāla. Viņam nebija nekādas vēlēšanās iekļūt avīzē te, bērnības pilsētā, kur vēl dzīvoja daudzi viņa radinieki un veci draugi.
Votsons apkļāva sev virsū guļošo cilvēku, cieši turēja viņu un gaidīja, kad, kritiena troksni izdzirdējis, kāds atsteigsies palīgā. Un palīdzība ieradās: seši vīrieši ieskrēja bārā un nostājās puslokā ap viņiem.
— Noņemiet viņu nost, puiši, — teica Votsons. — Es viņu neaiztiku un negribu ar viņu kauties.
Bet apkārt stāvošie klusēja, kā klusējuši. Votsons turēja pretinieku un gaidīja. Petsijs, vairākkārt veltīgi izmēģinājies iesist Votsonam, ievadīja sarunas.
— Palaid mani vaļā, tad es kāpšu nost, — viņš sacīja.
Votsons atlaida viņu, bet Petsijs, pielecis kājās, noliecās pār guļošo pretinieku un grasījās sist.