— Celies augšā! — viņš pavēlēja.
Viņa balss skanēja bargi un nepielūdzami kā dievam pastarās tiesas dienā, un Votsons saprata, ka žēlastību nav ko gaidīt.
— Paejiet tālāk, un es piecelšos, — viņš iebilda.
— Celies augšā, ja esi kārtīgs cilvēks! — uzkliedza Petsijs, gaiši zilajām acīm degot dusmās, un viņa dūre sažņaudzās iznīcinošam sitienam.
Tajā pašā brīdī viņš atvilka atpakaļ kāju, lai spertu pretiniekam pa seju. Sakrustojis rokas, Votsons aizklāja ar tām seju un pielēca kājās tik veikli, ka sagrāba Pet- siijiu, pirms tas bija paguvis iespert. Nelaizdams viņu vaļā, Votsons teica lieciniekiem:
— Aizvāciet viņu,, zēni. Jūs redzat, ka es nesitu viņu. Es nevēlos kauties. Es gribu iet prom no šejienes.
Apkārt stāvošie nedz kustējās, nedz bilda kādu vārdu. Šis klusums vēstīja ļaunu, un Votsonam pamira sirds. Petsijs mēģināja atgrūst viņu, bet Votsons nogāza viņu uz muguras un, ticis vaļā, gribēja mesties uz durvīm. Taču skatītāji aizstājās priekšā. Viņš ievēroja to bālās, uzblīdušās sejas — tādas ir cilvēkiem, kuri nekad nav redzējuši sauli, — un saprata, ka tie ir pilsētas džungļu nakts laupītāji un plēsoņas. Viņi spieda Votsonu atpakaļ, un Petsijs atkal kā vērsis metās viņam virsū.
Votsons aptvēra viņu un, izmantojot atelpas brīdi, mēģināja iežēlināt šo bandu.