Tomēr viņa vārdi neatrada dzirdīgas ausis. Un tad viņš izjuta, ko nozīmē bailes. Votsonam bija gadījušās līdzīgas situācijas, kad tādos zaņķos rupji apietas ar vientuļu apmeklētāju, sakropļo un sadauza viņu līdz nāvei. Viņš saprata vēl kaut ko: ja grib izglābties, nedrīkst sist ne uzbrucējam, ne viņa palīgiem.

Tomēr Votsonā uzvirmoja taisnīgs sašutums. Lai nu kā, bet septiņi pret vienu — tas nebija godīgi. Bez tam viņš bija saniknots, viņā modās cīņas alkstošs zvērs, kas snauž katrā cilvēkā. Šajā brīdī viņš atcerējās sievu un bērnus, nepabeigto grāmatu, desmittūkstoš akru lielo kalnu rančo, kuru tā mīlēja. Gara acīm pavīdēja pat zilā debess velve, saules apspīdētās, puķēm rotātās pļavas, līdz ceļiem strautā iebridušie slinkie lopi, foreļu ziba upītēs. Dzīve bija laba, pārāk laba, lai ar to riskētu dzīvniecisku dusmu

uzliesmojuma dēļ. Vārdu sakot, Kārters Votsons nomieri­nājās un sāka izjust foaiies.

Pretinieks mēģināja izrauties no prasmīgā tvēriena. Votsons atkal nogāza viņu uz grīdas un metās uz durvīm, bet atkal atdūrās pret bālģīmjiem. No jauna bija jāizvai­rās no Petsija sitieniem un jāpāriet klineā. Tas atkārto­jās vairākas reizes. Votsons kļuva aizvien mierīgāks, bet apjukušais Petsijs, nevarēdams neko padarīt pretiniekam, iedegās aizvien spīvākās dusmās. Netikdams vaļā no Vot- sona, viņš sāka sist tam ar galvu. Sākumā trāpīja ar pieri pa degunu, bet tad Votsons piespieda seju Petsijam pie krūtīm. Tagad sakaitinātais Petsijs trieca galvu pret Vot- sona pauri, sasizdams pats savu aci, degunu un vaigu. Jo vairāk viņš sevi savainoja, jo negantāk sita ar galvu.