Šis vienpusīgais cīniņš turpinājās divpadsmit piecpadsmit minūtes. Votsons ne reizi nesita, tikai mēģināja aizbēgt. Dažbrīd, kad viņš, atraisījies no pretinieka, līkumoja starp galdiņiem un centās aizkļūt līdz durvīm, bālģīmji saķēra viņu aiz žaketes un atsvieda atpakaļ pie Petsija.. Laiku pa laikam — un tas atkārtojās daudz reižu — Kārters sagrāba Petsiju un, vispirms pagriezis, nogāza zemē uz muguras durvju virzienā, cenzdamies tajā brīdī sasniegt savu mērķi.
Galu galā Votsons nopinkājies, ar asiņojošu degunu un aizpampušu aci izkļuva uz ielas un ieskrēja krūtīs polis- rnenim.
— Apcietiniet to cilvēku'! — Votsons sēca.
— Sveiks, Pētsij! — teica polismenis. — Kas te par kautiņu?
— Sveiks, Cārlij! — atbildēja bāra saimnieks., — Šis tips ienāk …
— Apcietiniet šo cilvēku! — atkārtoja Votsons,
— Lasies! Vācies prom! — teica Petsijs.
— Vācieties prom, — piebalsoja polismenis, —- citādi ietupināšu jūs.
— Neiešu prom, kamēr jūs neapcietināsiet šo cilvēku. Viņš bez kāda iemesla uzbruka man.
— Vai tā ir, Petsij? — jautāja polismenis.
— Nē-e. Es tev izstāstīšu visu, Cārlij, un, zvēru pie dieva, man ir arī liecinieki. Es sēdēju virtuvē un ēdu zupu, kad ienāca šis tips un sāka sieties man klāt. Savu mūžu neesmu viņu redzējis. Viņš bija pilnā