—   Ejiet, bērni, papriecājieties, — Vleja kundze smai­dīdama ierosināja.

—  Tikai nekavējieties pārāk ilgi, — Zannai piekodi­nāja misters Vlejs.

Uz Zemes vecāki runā ar saviem bērniem tāpat.

Tikšanās noritēja, kā jau tādās reizēs parasts. Viņi apmeklēja ne visai dārgu naktslokālu, dejoja, nedaudz iedzēra un ļoti daudz sarunājās. Gudmenu pārsteidza viņu uzskatu kopība. Zanna piekrita visam, ko viņš teica. Bija patīkami konstatēt, ka šī daiļā meitene ir tik gudra.

Viņai burtiski aizrāvās elpa, kad Gudmens stāstīja par briesmām, ar kādām sastapies, šķērsodams Galak­tiku. Viņa jau bija dzirdējusi, ka Zemes cilvēki pēc dabas esot piedzīvojumu meklētāji (kaut ari ļoti ner­vozi), tomēr risku, ko Gudmens uzņēmies, viņa nespēja aptvert.

Sermuļi skrēja Zannai pār muguru, kad viņa uzzi­nāja par Galaktisko virpuli. Šausmās iepletusi acis, viņa klausījās stāstu par drausmīgo Līko staru, kur asinskā­rie snumbžļi, slēpdamies Prodenguma ellišķīgajos labi­rintos, uzglūn kosmonautiem uz Lielā zvaigžņu ceļa. No Marvina vārdiem viņa secināja, ka zemieši ir dzelžaini vīri, kas savos tērauda kuģos met drosmīgu izaicinā­jumu Lielajam tukšumam.

Zanna atguva valodu tikai tad, kad Gudmens pastās­tīja par Mollas Genas traktieri «Sarkanais gailis» uz asteroīda 342 AA, kur kausiņš alus maksā piecsimt Ze­mes dolārus.

—   Jūs droši vien bijāt ļoti izslāpis, — viņa domīgi teica.