— Ne sevišķi, — Gudmens atbildēja. — Naudai tur nav nekādas vērtības.
— Saprotu, bet vai nebūtu bijis labāk šo naudu pataupīt? Jums taču, domājams, kādreiz būs sieva un bērni… — Viņa pietvīka.
Gudmens pārliecināti teica:
— Šai savas dzīves daļai esmu pielicis punktu. Es apprecēšos un palikšu šeit, uz Tranajas.
— Lieliski! — viņa iesaucās.
Vakars bija ļoti izdevies.
Gudmens pavadīja Zannu uz mājām, kamēr vēl nebija satumsis, un norunāja tikties ar viņu rītvakar. Paša stāstījuma iedrošināts, viņš noskūpstīja meiteni uz vaiga. Viņa neatvirzījās, bet Marvins, būdams ļoti delikāts, šo izdevību neizmantoja.
— Līdz rītam, — viņa pasmaidījusi teica un aizvēra durvis.
Atceļā uz viesnīcu Gudmens jutās kā spārnos. Zanna, Zanna! Vai tiešām viņš būtu tik ātri iemīlējies? Un kādēļ gan ne? Mīlestība no pirmā acu uzmetiena ir reāls psihofizioloģisks stāvoklis un "kā tāds visnotaļ atzīstams. Mīlestība Utopijā! Cik brīnišķīgi, ka šeit, uz ideālas planētas, viņam izdevies sastapt ideālu meiteni!
Pēkšņi no tumsas iznira nepazīstams vīrietis un aizšķērsoja viņam ceļu. Gudmens ievēroja, ka gandrīz visu svešinieka seju sedz melna zīda maska. Svešajam rokā bija prāva kalibra un, pēc izskata spriežot, visai jaudīga staru pistole.
— Kārtībā, veco zēn, — nepazīstamais teica, — dod šurp naudiņu. Visu!