Firmas iespiešanos citā nozarē akcionāri novērtēja vēl atzinīgāk nekā katalītiskās plastmasas izgudrošanu. Gudmenam paaugstināja algu un. izsniedza prāvu prēmiju.
šī panakumu viļņa virsotne viņš bildināja Zannu un nekavējoties saņēma viņas jāvārdu. Vecāki deva abiem savu svētību; atlika vienīgi dabūt varas orgānu atļauju, jo Gudmens kā nekā formāli skaitījās ārzemnieks.
Viņš atprasījās no darba un devās uz Idrigbildingu, lai aprunātos ar Melitu. Laiks bija pavasarīgi jauks — tāds, kāds uz Tranajas mēdz būt desmit mēnešus gadā. Gudmens gāja ātri. Viņš bija iemīlējies, veiksmīgi strādāja un gatavojās drīzumā kļūt par Tranajas pavalstnieku.
Nav šaubu, pat Tranaja nebija absolūts ideāls, un viens otrs uzlabojums šejienes Utopijai nemaz nenāktu par ļaunu. Varbūt piekrist Borga priekšlikumam un uzņemties virsprezidenta pienākumus, lai īstenotu dažas neatliekamas reformas? Tomēr steigties pagaidām, šķiet, nav vērts …
— Ei, mister! — no.pārdomām viņu iztraucēja kāda balss. — Ziedojiet diglo!
Gudmens pieliecās un ieraudzīja uz ietves tupošu, skrandās ģērbtu veci ar alvas krūzīti rokā.
— Kā, lūdzu? — Gudmens pārjautāja.
— Brāli, ziedojiet kaut vienu diglo, — sirmgalvis žēlabaini novilka. — Palīdziet nabaga cilvēkam nopirkt tasīti oglo. Divas dienas neesmu ēdis, mister.