Pēc desmitā dūma viņa acis aizvērās, pīpe izslīdēja no rokām un viņš aizmiga, pareizāk sakot, iegrima nemaņai līdzīgā snaudā, ko gan nevarētu nosaukt par īstu miegu.
II
ZAGLIS UN APZAGTAIS
Torress bija nogulējis apmēram pusstundu, kad zem kokiem kaut kas iečabējās. Tie šķita viegli soļi, it kā kāds uzmanīgi lavītos basām kājām, lai neviens nesadzirdētu. Piesargāties no jebkuras aizdomīgas tuvošanās, tas būtu pirmais, ko mūsu klaidonis iesāktu, ja negulētu. Bet tik tikko jaušamais troksnis nespēja iztraucēt viņa miegu, un nezināmais varēja nemanīts pienākt desmit soļu attālumā no koka, zem kura gulēja Torress.
Nāca nevis cilvēks, bet pērtiķis guariba.
No visiem Augšamazones džungļos bieži sastopamajiem tvērējastes pērtiķiem — graciozajiem sahuasiem, ragainajiem sapažū, pelēkspalvainajiem monām un vaikstīga- jiem saguīniem, kuri šķiet uzlikuši maskas, — guariba nenoliedzami ir pats savdabīgākais. Saticīgs un nebūt ne ļauns, ar ko tas atšķiras no niknā, nejaukā mukuras, guariba ir sabiedrisks un labprāt dzīvo barā. Monotonas balsis, kas atgādina baznīcas kora dziedāšanu, jau pa gabalu vēstī šo dzīvnieku tuvošanos. Kaut arī guariba nav plēsīgs, tomēr uzbrukt tam bīstami. Katrā ziņā, kā tālāk redzēsim, aizmidzis ceļotājs, kuru tādā bezpalīdzīgā stāvoklī pārsteidz šis pērtiķis, ir zināmā mērā apdraudēts.