Guariba, ko Brazīlijā dēvē arī par barbado \ ir liels dzīvnieks. Vingrie, stiprie locekļi liecina, ka šim zvēram, kas tikpat veikls uz zemes, kā koku zaros meža milzeņu galotnēs, spēka netrūkst.

Bet šoreiz guariba virzījās uz priekšu piesardzīgi, sīkiem solīšiem. Tas meta skatienus gan pa labi, gan pa kreisi un nemierīgi kustināja asti. Šos pērtiķu cilts pārstāvjus daba apveltījusi četrām rokām, kuru dēļ tos dēvē par četrro- čiem, turklāt izrādījusi tiem vēl lielāku dāsnumu, piešķir­dama arī piekto «roku» — asti, kuras galiņam piemīt tvertspēja, gluži tāpat kā rokām.

Vicinādams pamatīgu zarainu rungu, kas pērtiķa stip­rajās ķetnās varēja kļūt par bīstamu ieroci, guariba klusī­tiņām tuvojās aizmigušajam. Pērtiķis droši vien pirms brī­tiņa bija pamanījis koka pakājē guļošo cilvēku, kura miers, protams, mudināja aplūkot gulētāju tuvāk. Un tā, mazliet vilcinādamies, guariba devās uz priekšu, līdz bei­dzot apstājās trīs soļu attālumā no Torresa.

Guaribas spalvainā sēja sašķiebās grimasē, atklādama asus, ziloņkaula baltus zobus, zvērs draudoši savicināja rungu, kas mežu uzraugam nesolīja neko labu.

Bez šaubām, Torresa izskats guaribam neiedvesa sim­pātijas. Iespējams, ka zvēram bija īpaši cēloņi ienīst šo cilvēku dzimtas pārstāvi, kas nejauši neaizsargāts gadī­jies ceļā. IespējamsI Kā zināms, daži dzīvnieki ilgi neaiz­mirst nodarītās pārestības, tātad varbūt arī šis perināja sevī naidu pret meža klaidoņiem.