Jāpiebilst, ka vietējiem iedzīvotājiem, it īpaši indiāņiem, lai vai kādas sugas pērtiķi ir iecienītākais medījums un viņi tos medī ar īstu Nimroda dedzību ne vien izpriecas, bet arī gardās gaļas dēļ.
Ja nu arī guariba netaisījās stāties mednieka lomā, ja neaizmirsa, ka pēc dabas ir zālēdājs, un nekāroja mežu uzraugu aprīt, tomēr šķita, ka tas nolēmis vismaz izrēķināties ar vienu no saviem sensenajiem naidniekiem.
Tāpēc, labu brīdi nopētījis gulētāju, guariba sāka lodāt ap koku. Zvērs virzījās ļoti lēnām, aizturētu elpu, taču tuvojās aizvien vairāk. Kustības bija draudīgas, sejas izteiksme nežēlīgi ļauna. Nekas nebūtu vieglāk kā nosist mierīgi guļošo vīru ar vienu rungas belzienu, un tajā brīdī Torress patiesi bija par matu no nāves.
Varbūt Torress rīkojās neuzmanīgi, novietodams kārbiņu ar dokumentu un visu savu bagātību turpat blakus zem koka saknēm, taču šī neuzmanība šoreiz izglāba viņa dzīvību.
Saules stars, izspraucies cauri zariem, pārslīdēja pār kārbiņu, un tās gludā, spožā metāla virsma pavizēja kā spogulis. Pērtiķis ar šai sugai raksturīgo nepastāvību acumirklī tika iztraucēts.