Guariba — ja vien dzīvnieks vispār spēj domāt — pēkšņi mainīja nodomu. Noliecies, pacēlis kārbiņu, pērtiķis dažus soļus atkāpās un, turēdams to pie acīm, itin pārsteigts grozīja rokās un pētīja, kā tā spulgo saules staros. Iespējams, ka vēl vairāk guaribu pārsteidza monētu šķinda lādītē. Tāda mūzika dzīvnieku apbūra. Tieši kā gra- bulītis bērna rokās. Tad pērtiķis pielika kārbiņu pie mutes — un viņa zobi noskrapstēja, slīdot pār metālu, taču lādīti pārkost zvērs nemēģināja.
Guariba droši vien šķita atradis kādu neparastu augli, viscaur mirdzošu milzu mandeli ar brīvi lēkājošu kauliņu zem čaumalas. Bet, kaut arī pērtiķis savus maldus drīz vien noskārta, viņam ne prātā nenāca kārbiņu aizmest. Gluži otrādi, vēl ciešāk sažņaudzis to kreisajā rokā, zvērs aizmeta rungu, kas krītot notrieca kādu nokaltušu zaru.
No trokšņa iztrūcies, Torress, allaž radis būt cīņas gatavībā un spēji pamosties no miega, vienā rāvienā veikli pielēca kājās.
Viņš uzreiz saprata, kas stāv viņa priekšā.
— Guariba! — mežu uzraugs iekliedzās.
Un, satvēris blakus nolikto mačeti, Torress nostājās aiz- sargpozīcijā. Ieraudzījis, ka gulētājs piecēlies, pērtiķis nobijies nekavējoties atkāpās, jo lielā dūša acumirklī saplaka, un tad ar pāris lēcieniem zvērs ātri nozuda kokos.