— Pēdējā brīdī! — Torress iesaucās. — Nelietis mani būtu nogalinājis bez liekām ceremonijām.
Pēkšņi Torress atkal pamanīja pērtiķi, kas, apstājies soļu divdesmit tālāk, noskatījās viņā un, grozīdams rokās dārgo kārbiņu, it kā ņirgādamies šķobīja ģīmi.
— Blēdis! — Torress atkal iekliedzās. — Viņš mani nav nogalinājis, toties izdarījis ko ļaunāku — apzadzis!
Torresam nerūpēja tas, ka visa viņa nauda atrodas
Torress ar jauniem spēkiem vajaja gualibu.
kārbiņā, viņš galvenokārt uztraucās noglabātā dokumenta dēļ, jo tā zaudējums galīgi sagrautu viņa ieceres.
— Tūkstoš velnu! — dēkainis iesaucās.
Tad, gribēdams par katru cenu atgūt nolaupīto, metās pērtiķim pa pēdām.
Viņš skaidri zināja, ka panākt veiklo dzīvnieku nebūs viegli. Pa zemi tas skrien pārāk ātri, kokos rāpjas un lec pārāk augstu. Skrējienā vai lidojumā no zara uz zaru to varētu apturēt vienīgi labi tēmēta lode, bet Torresam nebija šaujamā. Medību nazis un enšada noderētu vienīgi tad, ja viņš guaribu panāktu.
Torress acumirklī saprata, ka pērtiķi izdosies notvert tikai ar viltu.