Tātad gudrais dzīvnieks būs jāpārspēj vil­tībā. Vajadzēja apstāties, noslēpties aiz kāda koka, nozust biezoknī, lai pērtiķi aizkavētu vai liktu tam griezties at­pakaļ: tas bija vienīgais, ko atlika mēģināt. Atsākdams vajāšanu, Torress tā arī rīkojās; taču, viņam nozūdot, pēr­tiķis pacietīgi gaidīja, kad viņš atkal parādīsies, un šis ma­nevrs Torresu tikai lieki nogurdināja.

—    Sasodītais guariba! — pēc brītiņa viņš iesaucās. — Tādā veidā es itin neko nepanākšu, bet nelietis mani aizvilinās atpakaļ pie Brazīlijas robežām. Kaut nu būtu nometis kārbiņu zemē! Bet kas to deva! Šķindošās zelta monētas pērtiķi uzjautrina. Ak tu, nolāpītais zagli! Kad es reiz tikšu tev klāt…

Un Torress ar jauniem spēkiem vajāja guaribu, kas jo­projām veikli izvairījās.

Pagāja vesela stunda, taču nekas nemainījās. Torress neatlaidīgi sekoja dzīvniekam. Kā lai viņš tiek pie bagātī­bas bez svarīgā dokumenta?

Tad Torresu pārņēma dusmas. Viņš lādējās, spēra ze­mes gaisā, draudēja guaribam. Dzīvnieks kā ķircinādamies atbildēja vienīgi ar ņirdzīgu grimasi, kas vajātāju pada­rīja vai traku.

Torress atkal metās pērtiķim pakaļ. Viņš aizelsies skrēja, pīdamies garajā zālē, biezajos krūmos, liānu stai­pekņos, caur kuriem guariba lēca tik veikli kā īsts sporta meistars. Reizēm ceļu aizšķērsoja zālē noslēpušās resnas koku saknes. Torress klupa un atkal cēlās. Beidzot, pats to nemanīdams, sāka kliegt: «Palīgā, palīgā! Ķeriet zagli!» — it kā viņu kāds varētu sadzirdēt.