Galu galā spēki izsīka — un gluži bez elpas cilvēks bija spiests apstāties.

— Tūkstoš velnu! —- viņš norūca. — Dzīties pakaļ iz­bēgušiem nēģeriem cauri krūmu biezokņiem bija daudz vieglāk. Bet gan es šo nolādēto pērtiķi noķeršu! Neatkāp­šos, nekādā ziņā neatkāpšos, kamēr vien kājas mani ne­sīs, un tad tik mēs redzēsim! …

Manījis, ka mežu uzraugs vairs neseko, guariba apstā­jās. Zvērs atvilka elpu, kaut gan nebija ne tuvu tā nomo­cījies kā Torress, kurš aiz noguruma vairs nespēja ne pakustēties.

Grauzdams dažas no zemes izrautas saknes un pa brīti­ņam žvadzinādams sev pie auss kārbiņu, pērtiķis tā no­stāvēja minūtes desmit.

Satracinātais Torress apmētāja dzīvnieku akmeņiem, bet, tā kā viņš tēmēja no liela atstatuma, akmeņi nekādu ļaunumu nenodarīja.

Bija pēdējais laiks kaut ko uzsākt. No vienas puses — turpināt pērtiķa vajāšanu bez jebkādām cerībām uz pa­nākumiem šķita neprāts; no otras — galīgi samierināties ar nejēdzīgo gadījumu, kas izpostīja Torresa ieceres, no­zīmētu padoties, turklāt pārāk sāpīgi būtu, ja muļķa dzīv­nieks viņu piemānītu un iznerrotu.