Un tomēr Torress saprata, ka, tumsai iestājoties, zaglis bez pūlēm nozudīs, bet viņš, apzagtais, šajā biezoknī nespēs rast ceļu atpakaļ. Sekodams guaribam, viņš bija aizgājis vairākas jūdzes prom no upes krastiem, un vairs nebūtu viegli turp atgriezties.
Torress vilcinājās. Viņš lūkoja mierīgi apsvērt savu stāvokli un, vēlreiz izlamājies, beidzot gandrīz bija ar mieru atteikties no kārbiņas, taču, neviļus atkal iedomājies nolaupīto dokumentu un ar to saistītos nākotnes plānus, nolēma mēģināt vēl pēdējo reizi.
Viņš piecēlās.
Piecēlās arī guariba.
Torress spēra dažus soļus uz priekšu.
Pērtiķis tikpat daudz soļu atkāpās, taču šoreiz biezoknī nenozuda, bet apstājās zem milzīga gumijkoka — šā koka dažādās pasugas plaši izplatītas visā Amazones augšteces baseinā.
Aptvert stumbru ar visām četrām, rāpties augšup akro- bātiskā vai, pareizāk sakot, pērtiķa veiklībā, ar stingro asti ieāķēties pirmajos līmeniskajos zaros četrdesmit pēdu virs zemes — tā lunkanajam guaribam bija tikai rotaļa, kas prasīja dažas sekundes.
Tie bija brazīliešu mednieki.
Apsēdies ērtāk zaros, pērtiķis atsāka pārtraukto maltīti, plūkdams augļus, kuri gadījās pa tvērienam. Atklāti sakot, arī Torresam nebūtu kaitējis iestiprināties un nodzerties, bet — kur nu! Viņa ceļa soma bija gluži saplakusi un blašķe — iztukšota.