Torress tomēr negriezās atpakaļ, bet tuvojās kokam, kaut gan pērtiķis tagad bija daudz nepieejamāks. Nevarēja būt ne domas par rāpšanos kokā — zaglis acumirklī pārlēktu uz blakus koku.
Pērtiķis joprojām žvadzināja pie auss nozagto kārbiņu.
Negantās dusmās Torress apveltīja guaribu lāstiem. Nav izsakāms, kā viņš sodījās. Viņš nosauca pērtiķi gan par metisu, ko katrs baltais brazīlietis uzskatītu par smagu apvainojumu, gan arī par nēģeru un indiāņu jaukteni — kuriboku. Katrā ziņā šajās ekvatoriālajās paralēlēs vēl briesmīgākus apvainojumus cilvēks cilvēkam nespētu veltīt.
Bet pērtiķis tikai ņirgājās par visu to.
Tad Torress atkal tēmēja uz pērtiķi ar akmeņiem, sprunguļiem, ar visu, kas vien gadījās pa rokai. Vai viņš tiešām cerēja guaribu ievainot? Nē! Viņš vienkārši vairs pats neapjēdza, ko dara. Vārdu sakot, dusmas par savu nevarību galīgi laupīja viņam saprātu. Varbūt viņš brīdi cerēja, ka, guaribam pārlecot no zara uz zaru, kārbiņa nevilšus izslīdēs vai arī, lai nepaliktu vajātājam parādā, zvērs pēkšņi sviedīs ar to viņam pa galvu? Nekā nebija! Pērtiķis, gribēdams kārbiņu paturēt, cieši saņēmis to ar vienu roku, pārvietojās, izmantodams pārējās trīs.