Pagalam izmisis, Torress beidzot nolēma izbeigt neveiksmīgos mēģinājumus un atgriezties pie Amazones, te pēkšņi izdzirda balsis. Nudien! Tie bija cilvēki.
Soļus divdesmit no tās vietas, kur stāvēja mežu uzraugs, kāds runāja. Vispirms Torress lūkoja noslēpties biezajos krūmos. Aiz piesardzības viņš nevienam negribēja rādīties, iepriekš neizpētījis, ar ko būs darīšana.
Satraukts viņš, ziņkārīgi ieklausīdamies, stāvēja, līdz negaidot atskanēja šāviens.
Tam sekoja kliedziens, un pērtiķis, nāvīgi ievainots, smagi nogāzās zemē, neiziaizdams no rokām Torresa kārbiņu.
— Velns parāvis! — mežu uzraugs iesaucās. — Šī lode nāca tieši laikā!
Un, vairs nebīdamies, viņš, izlīdis no krūmiem, ieraudzīja zem kokiem divus jaunekļus.
Tie bija brazīliešu mednieki ādas zābakos, vieglās palmu šķiedru pinuma cepurēs, viduklī cieši pieguļošos svārkos, pareizāk sakot, jūrnieku kamzoļos, kas bija daudz ērtāki par nacionālajiem pončo. Pēc sejas krāsas un vaibstiem viegli varēja noteikt, ka viņi ir portugāļi
Abiem bija garās spāņu šautenes, kas mazliet atgādina arābu ieročus, ar tālu un diezgan precīzu trajektoriju; Amazones augšteces mežu iedzīvotāji ar tām prot lieliski rīkoties.
To pilnīgi apstiprināja nule atskanējušais šāviens.