No vairāk nekā astoņdesmit pēdu attāluma lode pērtiķi bija trāpījusi tieši galvā. Abiem jaunekļiem pie jostas karājās arī īpaši medību dunči, kurus Brazīlijā dēvē par fokām, ar tām mednieki droši uzbrūk jaguāriem un citiem ne se­višķi bīstamiem, taču šajos mežos bieži sastopamiem plē­soņām.

Šķita, ka šī tikšanās klaidoni neuztrauc, jo viņš steidzās klāt pie nošautā pērtiķa.

Bet arī jaunekļi devās turp un, atrazdamies tuvāk šai vietai, pēc nedaudz soļiem stāvēja aci pret aci ar Torresu.

Mežu uzraugs jau bija pilnīgi savaldījies.

—        Ļoti pateicos, kungi! — paceldams platmali, viņš jautri teica. — Nogalinādami ļauno dzīvnieku, jūs esat man izdarījuši lielu pakalpojumu.

Nesaprazdami, par ko viņi īsti pelnījuši pateicību, abi mednieki vispirms saskatījās.

Torress īsumā paskaidroja notikušo.

—       Jums šķiet, ka esat nogalinājuši tikai pērtiķi, — viņš sacīja, -— patiesībā jūs nošāvāt zagli.

—        Ja esam jums palīdzējuši, — jaunākais mednieks at­bildēja, ■— tad, ticiet man, tas notika, pašiem nezinot… Un tomēr ļoti priecājamies, ka esam jums pakalpojuši.

Un, dažus soļus atkāpies, jauneklis noliecās pie pērtiķa; no cieši sažņaugtās dūres tikai ar mokām izdevās izvilkt kārbiņu.

—    Tas droši vien ir jūsu īpašums? — jauneklis vaicāja.