Vīrs, kas nupat pārlasīja dokumentu, bija vienkāršs mežu uzraugs.

Brazīlijā par mežu uzraugiem dēvē policijas aģentus, izbēgušo nēģeru ķērājus. Tāds amats tur minēts kopš 1722. gada. Tolaik doma par verdzības atcelšanu varēja ienākt prātā tikai retam filantropam. Pagāja vairāk nekā gadsimts, līdz civilizētā pasaule to atzina un sāka īstenot. Šķiet, ka cilvēkam nav dabiskāku tiesību kā tiesības būt brīvam, neatkarīgam, un tomēr vajadzēja aizritēt gadu tūkstošiem, iekams šo cēlo domu iedrošinājās pasludināt dažas tautas.

Mūsu stāstā attēloto notikumu laikā, 1852. gadā, Brazī­lijā vēl bija verdzība un līdz ar to arī vergu mednieki — mežu uzraugi. Pilnīgu verdzības atcelšanu šeit joprojām kavēja īpaši ekonomiskie apstākļi; taču vergiem jau bija tiesības izpirkties, un viņu bērni jau dzima brīvi. Tātad tuvojās diena, kad šajā brīnišķīgajā zemē, kuras platība līdzinās trim ceturtdaļām Eiropas, starp desmit miljoniem iedzīvotāju vairs nebūs neviena verga.

Bez šaubām, drīzumā bija lemts izzust arī mežu uzrau­giem, tāpēc atalgojums par bēgļu notveršanu tika krietni samazināts. Un, ja gadiem ilgi, kamēr vien šī nodarboša­nās bija pietiekami ienesīga, par vergu ķērājiem līga tikai daždažādi avantūristi, galvenokārt brīvlaistie un dezer­tieri, kuri nepelna cieņu, tad pats par sevi saprotams, ka tagadējie mežu uzraugi varēja būt vienīgi pēdējie salaš­ņas no sabiedrības padibenēm, un droši vien arī vīrs, kurš lasīja dokumentu, neviena neieredzētajai mežu policijai godu nedarīja.