Torress — tā viņu sauca — nebija ne metiss, ne indiānis, ne arī nēģeris, kā vairums viņa. darba biedru; viņš bija baltais, pēc izcelsmes brazīlietis, guvis mazliet vairāk izglītības, nekā viņa pašreizējai profesijai nepieciešams. Taču viņš nepiederēja pie deklasētajiem, kādi nereti sastopami Jaunās Pasaules tālajos apgabalos, un, ja toreizējais brazīliešu likums, kas mulatiem un vispār dažādiem jaukteņiem liedza ieņemt zināmus amatus, attiecās arī uz Torresu, tad ne jau izcelsmes, bet tikai viņa grēku dēļ.
Turklāt Torress vairs neatradās Brazīlijā. Pārgājis pār robežu, viņš jau dažas dienas klīda pa Peru mežiem, kuri ieskauj Amazones augšteci.
Torress bija aptuveni trīsdesmit gadus vecs spēcīgs, stalts vīrs; ja visai nekārtīgais dzīves veids nebija kaitējis viņa izskatam, par to viņš varēja pateikties savai neparasti sīkstajai izturībai un dzelzs veselībai.
Viņš bija vidēja auguma, plecīgs, asiem sejas vaibstiem, drošu, nosvērtu gaitu, svelmainajā tropu saulē iedegušu seju ar biezu, melnu bārdu. Dziļi iegrimušās acis zem kopā saaugušajām uzacīm meta zibenīgus, taču vēsus skatienus, kuri pauda iedzimtu nekaunību. Arī tad, ja Torresa seja karstajā klimatā nebūtu paguvusi pārklāties ar bronzas brūnumu, tajā nekad nemanītu ne mazākā pietvīkuma, drīzāk tajā varēja saskatīt kādu ļaunu vaibstu, kas to izķēmoja.