— Tieši tā, — Torress atbildēja un, paņēmis kārbiņu, nespēja apspiest atvieglojuma nopūtu.
— Kuram no jums, kungi, lai pateicos? — mežu uzraugs jautāja.
— Manam draugam, brazīliešu kara ārstam Manoe- lam, — jauneklis atbildēja.
— Kaut gan pērtiķi nošāvu es, — Manoels piezīmēja, — taču tu, dārgais Benito, to man parādīji.
— Tādā gadījumā, kungi, — Torress teica, — man jāpateicas jums abiem — kā Manoela kungam, tā …
— Benito Garralam, — Manoels pabeidza.
Dzirdot šo vārdu, mežu uzraugam vajadzēja krietni saņemties, lai apspiestu trīsas, it īpaši, kad jauneklis piebilda:
— No šejienes līdz mana tēva Zoāma Garrala fermai ir tikai trīs jūdzes. Ja vēlaties …
— Esmu Torress .. — dēkainis stādījās priekšā.
— Ja jums, Torresa kungs, labpatiktos mūs apciemot, mēs jūs laipni uzņemsim.
—- Nez vai tas būs iespējams, — pārsteigts par necerēto tikšanos, nespēdams izšķirties, ko tagad iesākt, Torress atteica. — Nudien, bīstos, ka ielūgumu nevarēšu izmantot. Notikums, kuru nule atstāstīju, mani stipri aizkavējis … Steigšos atpakaļ uz Amazoni… Ceru aiziet līdz pat Paras provincei…
— Ak tā, Torresa kungs, — Benito atsāka, — bet var gadīties, ka mēs šai ceļā tiekamies, jo visā drīzumā turp pošas arī mans tēvs ar ģimeni.
— Tiešām? — Torress dzīvi iesaucās. — Jūsu tēvs grib doties pāri Brazīlijas robežai? …